Dzeramnaudas psiholoģiskie aspekti
Nesen marketinga guru Seth Godin sava podkāsta Akimbo sērijā stāstīja par dzeramnaudām restorānos. Viņš novēroja, ka kāda Ņujorkas restorānu ķēde nolēma pāriet no dzeramnaudu samaksas viesmīļiem uz tās iekļaušanu maltītes rēķinā. Ideja vienkārša - restorānā bez apkalpojošā personāla ir arī daudzi citi, līdz kuriem dzeramnaudas nenonāca, bet ar iekļaušanu rēķinā restorāns varēja dalīties ar visiem darbiniekiem. Šim visam blakus stāsts podkāstā bija, ka daudziem klientiem tas nebija pa prātam, jo ir cilvēku kategorija, kam ir svarīgi padižoties ar savu statusu, atstājot lielākas dzeramnaudas. Turklāt, rēķins ar iekļautu dzeramnaudu noņem apmeklētājiem iespēju izlemt - vai un cik dzeramnaudas atstāt.
Čekā nevajag pircēja rekvizītus, ja maksā ar uzņēmuma kredītkarti
Šis viss mani uzvedināja uz neveiklu situāciju pie mums restorānos. Biznesa cilvēki velk no makiem vai meklē telefonos uzņēmuma rekvizītus, lai restorāns tos varētu iedrukāt čekā. Man tas šķiet klasisks piemērs, kad grāmatveži un arī restorāni kalpo likuma burtam un dara tā, kā VIDam vieglāk, nevis biznesam. Manuprāt, ja restorāna klients norēķinās ar uzņēmuma kredītkarti, ir iespējams identificēt maksātāju, tādēļ vēl papildus iedrukāt klienta rekvizītus čekā, kā to prasa likums, nav nepieciešams. Proti, spēju identificēt maksātāju pēc bankas konta izdrukām jāpielīdzina uzdrukai uz čeka. Ne tikai VIDā, uzņēmumu grāmatvedībā, bet pat nodokļu konsultantu lokā virkne cilvēku par šādu interpretāciju rauc uzacis un saka, ka netic tai.
Vai šai manai hipotēzei ir kāds apstiprinājums?
Šai ziņā restorāni nav nekas unikāls. Esam pieraduši arī, ka Circle K kasieri u.c. pārdevēji laipni smaidot piedāvā iedrukāt čekā degvielas pircēja rekvizītus. Varētu atsaukties uz VID nu jau iecienītajām normām par ekonomiskās būtības pārsvaru pār juridisko formu. Taču, vai ir vēl kas atbilstošs? Tiesu praksē šādi jautājumi nebūs ikdienišķa parādība, jo čeki ir parasti par salīdzinoši nelielām summām, par kurām neatmaksājas tiesāties. Man šķiet, ka pirms daudziem gadiem bija arī attiecīgs tiesas spriedums, bet to vairs ātrumā nevaru atrast. Padalieties, ja kādam tas ir pie rokas.
Ja čeks ir līdz EUR 30, pircēja rekvizītus nevajag
Likums it kā viennozīmīgi saka: "Par vienkāršoto nodokļa rēķinu var izmantot kases čeku vai citu dokumentu, kurā nav ietverta šā panta pirmās daļas 3.punktā minētā informācija, ja tas izsniegts par darījumu, kura vērtība bez nodokļa ir mazāka par 30 euro."
Ja 2 dokumenti kopā apliecina likumā prasīto info, tad tas arī ir ok
Varētu jau viesmīlim pēc garšīgas maltītes sadalīt ēdienus 5 čekos - vai tas padarītu VID laimīgu šajā jautājumā? Tomēr arī virs šīs summas - vai var teikt, ka nav pakalpojuma saņēmēja rekvizītu, ja saliekot 1+1 sanāk 2? Manuprāt čeks kopā ar bankas konta izdruku pēc norēķināšanās ar uzņēmuma kredītkarti nepārprotami liecina, ka uzņēmums iegādājies ēdināšanas pakalpojumu attiecīgajā restorānā. Nevar teikt, ka šīs informācijas nav - tā tika nav vienā dokumentā, bet ir divos. PVN jautājumu tiesu lietās tā ir ierasta prakse, ka darījuma pavad-dokumentos nereti trūkst kāda informācija vai tā ir kļūdaina, taču gan Latvijas, gan ES tiesu prakse šajā ziņā neļauj piekasīties formalitāšu trūkumiem, ja redzama darījuma būtība. Tomēr, lai cilvēkiem noņemtu satraukumu, VID varēja prasties uz publicēt atbilstošu metodiku.
Ja nav uzņēmuma kredītkartes, tad gan vajadzēs rekvizītus
Kāds it kā loģiski norādīs uz citu atbilstošu likuma normu: "Par vienkāršoto nodokļa rēķinu var izmantot kases čeku vai citu dokumentu, kurā nav norādīti visi šā panta pirmajā daļā minētie rekvizīti un informācija, ja tam pievieno attaisnojuma dokumentu, kurā ir norādīts kases čeka vai cita dokumenta datums, numurs un šā panta pirmajā daļā minētā informācija, ja šajā pantā nav noteikts citādi."
Tomēr arī šo normu jāpiemēro tikai gadījumos, kad summa ir EUR 30 vai vairāk un cilvēks nav norēķinājies ar attiecīgā PVN maksātāja kredītkarti. Restorāniem, starp citu, čeku ir jāizsniedz bez prasīšanas.
Kā ar dzeramnaudas nodokļiem?
Visbeidzot, atgriežamies pie tā, ar ko sākām - kā tad ar dzeramnaudu? Arī šis temats mazo summu dēļ parasti tiek paslaucīts zem tepiķīša - grāmatveži ir spiesti rīkoties ar melno kasi, ja tāda ir. Ja tādas nav, biznesa pusdienu dalībnieki šo summu parasti sedz no savas kabatas. Vienkāršākais risinājums droši vien ir, ja restorāni plaši sāktu iekļaut dzeramnaudas maltītes rēķinā, gluži kā Ņujorkas restorānā, par to pabrīdinot ēdienkartē. Ārzemēs bieži redzēts, ka pat kases sistēmas ļauj klientam izvēlēties dzeramnaudas apmēru, ko pircējs vēlas iekļaut rēķinā.
Dzeramnauda - reprezentācijas izdevumi
Tomēr tiem, kas arvien vēlas palikt pie klasiskās dzeramnaudu sistēmas, ieteiktu padomāt par zināma budžeta izdalīšanu uzņēmuma darbiniekiem arī dzeramnaudām restorānā. To, manuprāt, iespējams uzskatīt par uzņēmuma reprezentācijas izdevumu. Par priekšnodokļa atskaitīšanu dzeramnaudas apmērā nevar būt runa, tomēr UIN vajadzībām šāda summa nebūs apliekama, ja tā kopā pārskata gadā nepārsniedz 5% no iepriekšējā gada kopējās darbiniekam aprēķinātās bruto darba samaksas.
Kā ar dzeramnaudas saņēmējiem?
Par dzeramnaudas saņēmējiem VID gan ir publiski izteicies, ka tā ir apliekama ar IIN un VSAOI, gluži tāpat kā alga. Par šo interpretāciju gan VID varētu padomāt vēlreiz, jo dzeramnaudu bārmenis vai viesmīle nesaņem no darba devēja, bet gan no klienta. Taču arī tikai IIN no deklarētas 0 ir 0. Tāpēc tikai loģiski būtu legalizēt šāda veida ienākumus un likt restorāniem u.c. pakalpojumu sniedzējiem tos iekļaut rēķinā, ja nu pircējs ir izvēlējies to maksāt.
Komentāri?
Komentāru lauciņš ir pilnībā Jūsu rīcībā, ja jums padomā ir kādi labāki argumenti vai risinājumi, vai arī atšķirīgs viedoklis. Tikai diskutējot var ātrāk nokļūt pie korektāka risinājuma.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru